Klases tikšanās pēc 10 gadiem: kautrīgā sola kaimiņiene kļuva par kaislīgas vēlmes juteklisku dievieti

Ieeju banketa zālē viesnīcā ar vieglu nemieru sirdī. Ir pagājuši desmit gadi kopš vidusskolas beigšanas, un es, Mareks, trīsdesmitdivgadīgais ar vieglu vēdera uzpūšanos pēc gadiem korporatīvajā darbā, domāju, vai kāds mani vispār atpazīs. Zāle bija pilna ar smiekliem, tostu un atmiņām. Skatījos pa sejām – daži bija pieņemti, citi kļuvuši par pliku galvu, bet pēk viņu ieraudzīju. Viņa stāvēja pie bāra, ieskauta bijušo biedru grupā, skaļi smejoties. Tā bija Ola – tā kautrīgā meitene no sola blakus vidusskolā. Viņu atceros perfekti: vienmēr ar degunu grāmatā, sarkstot uz katru manu joku, izvairoties no skatieniem. Tagad? Viņa bija mainījusies neatzīstami. Garas, viļņotas kastaņu mati krītoši uz pleciem, izceltas ar melnu, cieši pieguļošu kleitu, kas aptvēra viņas apaļos gurnus un pilnas krūtis. Augsti kurpes pievienoja augumu, un pārliecināts solis teica: 'es esmu sieviete, kas zina, ko vēlas'.

Pieeju tuvāk, sirds dauzījās ātrāk. – Sveiks, Ola? Tas tiešām tu? – vaicāju, cenšoties izklausīties brīvi.

Viņa pagriezās, viņas zaļās acis mirdzēja rotaļīgi. – Marek! Dievs, cik gadu! Izskaties... nu, nobriedis. – Viņa pasmaidīja, pasniedzot roku, bet tā vietā, lai paspiestu, maigi pabīda pirkstiem pa manu plaukstu. Trīcēju no šī pieskāriena. Viņa tiešām bija tik pārliecināta?

– Un tu... velns, kas ar tevi noticis? Vidusskolā tu biji kā pelīte, bet tagad? Tu esi apbrīnojama – atzinu godīgi, jūtot, kā asins plūsma pulsē vēnās.

Viņa smējās melodiski. – Dzīve, Marek. Pēc vidusskolas aizbraucu studēt uz Varšavu, strādāju kā modele, pēc tam izveidoju savu modes aģentūru. Iemācījos mīlēt sevi. Un tu? Joprojām tas jokdaris no pēdējā sola?

Sarunājāmies stundām, atceroties vecos laikus. Izrādījās, ka mēs abi esam vientuļi pēc neveiksmīgām attiecībām. Alkohols ritēja straumēs, un viņas skatieni kļuva arvien intensīvāki. Jutu, kā spriedze starp mums aug. Kad dejojām, viņas ķermenis pielipa pie mana – silts, mīksts, vaniļas smaržojošs. Pirmo reizi gadiem jutu tādu strāvu starp mums. Viņas roka uz manas krūšu kurpes, gurni kustoties mūzikas ritmā. – Zini, tu man vienmēr patikusi – čukstēja man ausī. – Bet es biju pārāk kautrīga, lai pateiktu.

– Tiešām? – pārsteidzies teicu, bet viņas lūpas bija tik tuvu. – Un tagad?

– Tagad gribu aizpildīt zaudēto laiku – atbildēja izaicinoši. Viņa nedaudz atkāpās, bet viņas acis solīja vairāk. Klases tikšanās turpinājās, bet es jau zināju, ka tas nav beigas. Pēc pusnakts izgājām uz terasi, smēķējot cigareti. Vējš rauca viņas matus, un es nevarēju atraut skatienu no viņas dekoltē. Viņa tiešām bija mainījusies – domāju, jūtot augošo kāri. Viņa pastāstīja par saviem ceļojumiem, piedzīvojumiem, par to, kā iemācījusies būt neatkarīga sieviete. Es dalījos ar savām frustrācijām no darba. Mēs bijām kā veci draugi, bet zem ādas dega ķīmija. Kad atgriezāmies zālē, viņas roka atkal pieskārās manai – solījums.

Nakts paiet, un es nevarēju sagaidīt, ko nesīs rīt. Vai pat šī nakts.

Nākamajā dienā, pēc nemiera pilnas nakts ar domām par Olu, saņēmu SMS: 'Sveiks, Marek. Tiksimies viesnīcas bārā plkst. 20. Vēlos parunāt divatā. Ola'. Sirds lēca rīklē. Tas tiešām notika? Ola, tā kautrīgā pelīte no vidusskolas, tagad iniciē tikšanos? Sagatavojos rūpīgi – svaiga krekls, smaržas, pārliecinātība, kas man pietrūka gadiem.

Bārs bija mājīgs, ar zemu apgaismojumu un džeza fonā. Viņa jau sēdēja stūrī pie galdiņa, sarkanā bluzkā ar dziļu dekoltē un melnos biksēs, kas aptvēra viņas apaļos sēžokļus. Matu izlaisti, mākslīgais viegls, bet izceļošs lūpas. – Sveiks, skaistuli – sagaidīja ar smaidu, kas lika just drebuli.

– Ola, vakar... nevarēju pārtraukt domāt par tevi – atzinu, sēžoties tuvu. Pasūtījām vīnu.

– Es arī. Atceries, kā vidusskolā pasniedzi man košļājamās gumijas zem sola? Vienmēr sarkoju. Tagad? Vēlos tevi labāk iepazīt. – Viņas kāja pieskārās manai zem galda. Spriedze auga ar katru minūti. Viņa stāstīja par savu dzīvi: modele, kas metusi podiumu biznesa dēļ, ceļojumi pa Eiropu, puiši, kas nenoticās līdz viņas līmenim. – Biju kautrīga, jo vecāki bija stingri. Bet atbrīvojos. Un tu, Marek? Kas tevi bloķē?

– Darbs, rutīna. Bet tu... mainīji visu ar vienu skatienu – atzinu. Mūsu rokas saskārās. Jutu viņas ādas siltumu, smaržu. Saruna aizgāja intīmā virzienā. – Man patīk dominēt gultā – meta provokatīvi. – Bet man patīk arī, kad vīrietis ņem lietas savā rokā.

– Pirmo reizi dzirdu ko tādu no tevis – smējos nervozi.

– Jo tas ir jauna es. Vēlies redzēt? – Čukstēja, liecoties tuvāk. Viņas elpa uz manas kakla. piecēlās, pavelk mani aiz rokas. – Nāc uz manu istabu. Istaba 312.

Lifts bija tukšs. Kad durvis aizvērās, viņa meitkiss mani kaislīgi. Viņas lūpas mīkstas, mēle drosmīga, rokas manos matos. Jutu cietumu biksēs. – Gaidīju to no vakara – murmulēja. Viņas istabā, king size gulta, sveces. Viņa sāka izģērbties lēnām, atklājot mežģu veļu – melnu, caurspīdīgu. Krūtis pilnas, knupīši stiepjas. – Pieskaries man, Marek.

Čupos ceļos, skūpstot viņas vēderu, augšstilbus. Viņa bija mitra, kad ievilku pirkstus. Viņa iečukstēja skaļi, vītoties. Tas vairs nebija tā kautrīgā meitene – tas bija kāres sieviete. Bet viņa apturēja mani. – Vēl ne. Vēlos, lai tu cieties no kāres.

Gulējām kaili, glāstoties stundām. Viņas rokas uz mana loča, lūpas uz kakla. Tiešām nevarēju noticēt šai izmaiņai. Spriedze sasniedza zenītu.

Beidzot pienāca tas brīdis. Viņas istabā, pēc stundām glāstiem, Ola aizgrūda mani uz gultas. Viņa stāvēja kaila, viņas ķermenis mirdzēja lampas gaismā – slaidās augšstilbi, plakans vēders, krūtis paceļas ar katru elpas vilcienu. – Tagad mana kārta – teica pavēloši, apsēžoties man virsū ar kājām abās pusēs. Viņas roka apķēra manu cieto loču, vedot to uz savu mitro vāku. Lēnām nolaidās, piepildoties ar mani centimetrs pa centimetrā. Iečukstēju skaļi, jūtot viņas siltumu, šaurumu.

– Jā, Marek... ēdiet mani stipri – pavēlēja, sākot ritmiski viļņoties gurniem. Viņas rokas uz manas krūšu kurpes, naglas viegli ieķīlējās. Viņa bija mežonīga, nekontrolējama – tālu no tās kautrīgās Olas no vidusskolas. Apgriezām viņu uz muguras, ieejot dziļi, stipri. Viņas kājas apķēra mani, papēži iegrūda sēžokļos. – Dziļāk! – kliedza, naglas uz manas muguras. Jutu eksploziju sevī – tas bija kā desmitgades fantāziju piepildījums.

Mainījām pozīcijas – viņa uz četriem, es iedziļojoties no aizmugures, plācot viņas apaļos sēžokļus. – Tev tas patīk, vai ne? – elsoju.

– Jā, pēri mani, mīlu rough sex! – iečukstēja. Viņas vāk pulsēja, mitrums tecēja pa augšstilbiem. Tad orāls – čupos ceļos, laizot viņas kliitoru, iedzenot mēli dziļi. Viņa trīcēja orgazmā, velkot mani aiz matiem. – Tava kārta – teica, ņemot mani mutē. Viņas mēle riņķoja, rīkle norija mani veselu. Bijām uz robežas.

Beidzot, misionāra pozā, skatījāmies acīs. – Mīlu šo jauno tevi – čukstēju, paātrinot. – Pabeidz manī! – lūdza. Eksplodēju, piepildot viņu ar karstu spermu. Gulējām elsojot, svīdoši, savijušies.

– Tas bija labākais sekss manā dzīvē – atzina, glāstot mani. – Vienmēr tevi gribēju, bet baidījos. Tagad? Vēlos vairāk.

Mosties rītā, atkārtojot visu. Viņa tiešām bija mainījusies par dievieti. Klases tikšanās kļuva par kaut kā liela sākumu. Atvadījāmies ar solījumu nākamām naktīm. Atgriezos mājās ar piepildījuma smaidu.