Mēs iestrēgām liftā uz vairākām stundām – labākā avārija manā dzīvē

Man bija divdesmit pieci gadi, un es tikko atgriezos no darba lielā biroju ēkā pilsētas centrā. Bija vēls vakars, koridori tukšoja, un es jutos nogurusi pēc veselas dienas sapulcēm. Ieeju liftā desmitajā stāvā, nospiedu pogu parteram, un durvis sāka aizvērties. Tad ielēca viņš – garš, tumšmatains vīrietis labi šūtajā uzvalkā, ar vieglu bārdu un intensīvu skatienu, kas uzreiz piesaistīja manu uzmanību. Viņam bija apmēram trīsdesmit gadi, viņš izstaroja pārliecību.

– Paldies, ka pagaidīji – teica viņš ar smaidu, ieejot iekšā.

– Nekā – atbildēju, jūtot vieglu trīcēšanu vēderā. Lifts smalki aizgāja lejup.

Pēkšņi viss apstājās. Asu metāla skrīpsti, gaismas mirgoja, un kabīne strauji nodrebēja. Sirds lēca rīklē. Ekrāniņš ar stāvu numuriem nodzisa, un avārijas poga iedegās ar sarkanu lampiņu.

– Sātana, kas notiek? – nomurmināju, vairākas reizes spiedama trauksmes pogu.

Viņš ātri reaģēja, paņemot telefonu.

– Nav signāla. Mēs esam ieslodzīti – konstatēja viņš mierīgi, bet balsī bija jūtama trauksmes nots. – Es esmu Mareks, starp citu.

– Ola – iepazīstināju sevi, mēģinot saglabāt mieru. Patiesībā es biju patiesi nobijusies, bet viņa klātbūtne kādā ziņā nomierināja. Šaurā lifta telpa pēkšņi šķita vēl mazāka. Mēs stāvējām tuvu viens otram, jūtot mūsu ķermeņu karstumu. Gaisā bija smags, smaržoja pēc viņa odekolona – koka notīm ar vieglu asumu.

Mēs mēģinājām izsaukt palīdzību caur interkomu, bet neviens neatbildēja. Minūtes ritēja, un mēs sēdējām uz grīdas, atbalstoties pret sienām. Saruna plūda dabiski. Es pastāstīju par savu darbu mārketingā, viņš – ka ir arhitekts, tikko pabeidza projektu šajā ēkā.

– Nekad nebiju domājis, ka lifta avārija var būt tik... interesanta – uzjokoja viņš, nozīmīgi skatoties uz mani.

– Arī es nekad – nervozi nosmējos. Pirmo reizi sajutu, kā sveša vīrieša tuvums manī pamodina dīvainu kutelēšanu. Stunda pagāja, un palīdzība joprojām neatnāca. Mēs sāku spēli: katrs stāstīja kaunu pilnāko noslēpumu no jaunības. Mēs smējāmies, un spriedze mazinājās, to aizstājot kaut kas cits – ķīmija starp mums auga.

– Zini, Ola, tu esi patiesi skaista. Šīs lūpas... – teica viņš klusi, pieliecoties tuvāk.

Es apsarkoju, bet neatcēlos. Mūsu ceļi skārās, rokas nejauši glāstījās. Patiesībā es biju pārsteigta, cik ātri panika pārvērtās uzbudinājumā. Lifts bija kā kokons, kas mūs atdalīja no pasaules. Otrā stunda ritēja, un es jutu, ka tas ir tikai sākums kaut kam neticamam.

Stundas vilkās lēni, un temperatūra liftā paaugstinājās – burtiski un pārnestā nozīmē. Mareks novilka žaketi, uzrāpjot kreklu uz augšu, atklājot muskuļotu apakšdelmu. Es atvēru blūzes augšējo pogu, jūtot, kā sviedri rit pa muguru. Saruna pārgāja uz personīgākām tēmām.

– Vai tev ir puisis? – jautāja viņš, skatoties man tieši acīs.

– Nē, jau vairākus mēnešus singls. Un tev?

– Brīvs kā putns. Bet tagad... ieslodzīts ar tevi. Labākā slazds dzīvē – pamirkšķināja.

Mēs smējāmies, bet seksuālā spriedze gaisā karājās kā bieza migla. Pirmo reizi sajutu tādu ķīmiju ar kādu, kuru pazinu tikai stundu. Mūsu skatieni sastājās arvien biežāk, ilgāki, dziļāki. Beidzot mūsu rokas savijās nejauši – vai ne.

– Tu esi saspringta – teica viņš klusi, masējot manu plaukstu ar īksti. – Ļauj man palīdzēt.

Es pamāju, un viņš sāka maigi masēt manas plejus. Viņa pieskāriens bija elektrizējošs, silts, pārliecināts. Es aizvēru acis, elpojot dziļi.

– Marek... tas... – čukstēju.

– Ššš, atslābinies. Mēs esam šeit tikai mēs.

Viņa rokas noslīdēja zemāk, uz manu muguru, tad gurniem. Patiesībā es biju mitra starp kājām, jutu pulsēšanu. Es pagriezos pret viņu ar seju, mūsu mutes bija centimetri viena no otras.

– Es gribu tevi noskissināt, Ola – atzina viņš ar aizsmaku balsi.

– Dari to – atbildēju bez vilcināšanās.

Mūsu pirmais skūpsts bija kā sprādziens. Dziļš, kaislīgs, ar mēli, kas iepinās manā. Viņš viegli spieda mani pret lifta sienu, viņa ķermenis pielipa pie mana. Jutu viņa cieto loči caur biksēm, berzējoties pret manu gurnu. Manas rokas klīda pa viņa krūti, atrazdot kreklu.

– Tu esi tik seksīga – murmulēja starp skūpstiem, sūcot manu kaklu.

Mēs steidzīgi novilcām viens otram drēbes. Mana svārku pacēlās, biksītes noslīdēja līdz potītēm. Viņš stāvēja ar atsegtu, pulsējošu loči, biezu un garu. Es nometos ceļos priekšā viņam, skatoties augšup ar kaisli.

– Vai gribi? – jautāja viņš.

– Ļoti – teicu, ņemot viņu mutē. Sūkāju lēni, laizu bumbas, jūtot viņa vaidus. Trešā stunda ritēja, un mēs bijām citā pasaulē. Viņš mani pacēla, uzsēdinot uz saviem gurniem, ieejot manī ar vienu triecienu. Viņš mani spēcīgi traka, turot aiz sēžamvietas. Es kliegdama no baudas, naglas ieķērās viņa mugurā.

– Tu esi šaura... tik mitra man – rēja viņš.

Tas bija traki, bet abpusēji piekriests, mēs abi to vēlējāmies.

Lifts joprojām stāvēja uz vietas, bet mēs nevarējām apstāties. Pēc stāvus pozīcijas Mareks lika mani uz grīdas, ieejot manā vāvē no aizmugures. Es stāvēju uz četriem, un viņš mani ņēma spēcīgi, plācot pa sēžamvietu.

– Vai tev patīk rupji? – jautāja viņš, velkot aiz matiem.

– Jā, traki mani spēcīgāk! – sūdzējos.

Viņa kustības bija ritmiskas, dziļas, trāpot G punktā. Jutu, kā orgasms nāk viļņos. Pirmo reizi dzīvē es tik intensīvi nācu tik neparastā vietā. Es kliedzu, trīcot, un viņš nepalēnināja.

– Ola, tu esi neticama... es nāku! – brīdināja viņš.

– Iekšā, gribu sajust – lūdzu.

Viņš mani piepildīja ar karstu spermu, pulsējot manī. Mēs sabijām izsmēlušies, elpojot smagi. Viņš mani stipri apskāva, skūpstot pieri.

– Tā bija labākā avārija jebkad – nosmējās viņš.

– Piekrītu. Nekad neaizmirsīšu.

Pēc dažām minūtēm dzirdējām soļus un glābēju balsis. Lifts aizgāja, durvis atvērās parterā. Ātri uzvilkām drēbes, sarkstot. Apmainījāmies ar telefona numuriem.

– Zvanīsi? – jautāju.

– Objektīvi. Tas nav beigas – pamirkšķināja.

Mēs izgājām ārā, svaigais gaiss mūs sita. Patiesībā es biju laimīga – šī avārija pārvērta garlaicīgu vakaru erotiskā dzīves piedzīvojumā. Mēs satikāmies vēl vairākkārt, bet tā pirmā nakts liftā palika intensīvākā. Dažreiz atceros to kutelēšanu, viņa ādas smaržu un baudas garšu šaurajā būrī.