Pirmā reize ar darba kolēģi – birojs pēc stundām pārvērtās par mūsu privāto svētnīcu

Es sēdēju viens birojā, kad sienas pulkstenis jau rādīja divdesmito stundu. Visi mani kolēģi, ar kuriem ikdienā pavadīju astoņas stundas, jau sen bija devušies uz savām mājām, ģimenēm, ikdienas darbiem. Es paliku, jo ziņojums, kuru man bija jāgatavo rītdienas tikšanās ar klientu, vēl bija tālu no ideāla. Gaisma no galda lampas meta siltas, dzeltenas ēnas uz galda, uz kura bija izkliedēti dokumenti, piezīmes un ieslēgts portatīvais dators, kura ekrāns spīdēja zilgani. Es biju noguris, acis sāpēja no skatīšanās ekrānā, bet es negribēju ņemt darbu uz mājām. Darbs man deva stabilitātes sajūtu pēc pēdējās šķiršanās, lai gan reizēm pietrūka kaut kā vairāk – patiesas tuvības, pieskāriena citam cilvēkam, šī emocionālā drebuļa.

Pēkšņi durvis uz atklāto telpu atvērās klusi un ienāca Anna, mana kolēģe no mārketinga nodaļas. Mēs pazīstamies jau gadu, strādājām pie kopīgiem projektiem, jokojām pārtraukumos kafijai, bet vienmēr turējāmies distancē. Tagad, tukšā birojā, kaut kas mainījās. Viņai bija elegantā balta blūze ar maigu izgriezumu, kas uzsvēra viņas pilnās, formas krūtis, un pieguļoša melna zīmuļsvārki, kas apvilka viņas glītās gurnas un garās, muskuļotās kājas plānās zeķbiksēs. Viņas brūnie mati bija brīvi sasieti astē, un sejā bija redzams dienas nogurums, bet arī dzirksts zaļajās acīs, kuru es nekad iepriekš nebiju pamanījis.

- Hei, es negaidīju, ka kāds vēl būs šeit šajā laikā – viņa teica, stāvot uz sliekšņa ar mapi rokā. Viņas balss bija silta, nedaudz nogurusi, bet ar pārsteiguma noti.

- Jā, palieku ilgāk, jo man jāiztīra viss pirms rītdienas tikšanās. Klients ir prasīgs un es negribu apmulst. Bet ko tu dari šeit tik vēlu? – es jautāju, instinktīvi aizverot klēpjdatoru, lai pievērstu viņai uzmanību.

- Aizmirsu svarīgus dokumentus, kurus man jāpaņem līdzi uz mājām rītdienai. Bet tā kā tu esi, varbūt nesteigšos. Šī diena bija tik intensīva, pilna ar tikšanās un zvaniem. Mājās gaida tikai tukša istaba un seriāls televizorā. Labāk parunāties ar kādu īstu.

Viņa apsēdās uz mana galda malas, viņas augšstilbi bija ļoti tuvu maniem ceļgaliem. Es jutu viņas siltumu un viņas smaržas aromātu – kaut ko ziedainu ar vaniļas noti. Mēs sākām runāt. Sākumā par darbu – par sarežģītiem klientiem, par termiņiem, par to, kā vadītājs reizēm ir neizturams. Tad saruna pārgāja uz personīgām lietām. Es pastāstīju viņai par savu pēdējo attiecību, kas beidzās pirms dažiem mēnešiem pēc tam, kad meitene aizbrauca uz ārzemēm.

- Patiešām jūtos vientuļš. Reizēm domāju, ka darbs ir vienīgā lieta, kas mani notur pie zemes, bet man pietrūkst normālas dzīves. Es gribētu kādu, ar kuru varētu dalīties vakaros – atzinu godīgi, skatoties viņai acīs.

Anna pamāja galvu ar empātiju.

- Es tevi pilnībā saprotu. Mans bijušais izvācās pagājušajā gadā un kopš tā laika es fokusējos tikai uz karjeru. Bet man pietrūkst... maiguma, pieskāriena, seksa. Reizēm skatos uz tevi sanāksmēs un domāju, vai mēs... vai starp mums ir kāda ķīmija, par kuru nerunājam.

Viņa apklusa, bet viņas acis visu teica. Mēs sajutām, ka starp mums aug spriedze, kas bija augusi mēnešiem. Vienmēr mums patika viens otrs, jokojām pārtraukumos, viegli flertējām, bet nekad nepārgājām robežu. Es baidījos, ka tas kaitēs darba attiecībām.

- Zini, Anna, arī man bija tādas domas. Tu man vienmēr šķiti pievilcīga, inteliģenta un smieklīga, bet es baidījos, ka tas kaitēs mūsu darbam un draudzībai – atzinos, jūtīdams, kā sirds sāk ātrāk sisties.

Viņa kautrīgi pasmaidīja un uzlika roku uz manas rokas. Viņas āda bija mīksta un silta.

- Varbūt pēc darba stundām tam nav nozīmes. Varbūt tā ir mūsu iespēja pārbaudīt, ko jūtam. Es vairs negribu dzīvot ar nožēlu.

Viņas pieskāriens bija iedrošinošs. Pirmo reizi es sajutu, kā dzirksteles pārlēk starp mums, kā viss mans ķermenis atdzīvojas. Es neatvilku roku. Tā vietā es pievilku viņu tuvāk. Mūsu sejas bija tuvu viena otrai, elpas sajaucās.

Mēs sākām skūpstīties. Tas bija lēns, kaislīgs skūpsts, kas ātri kļuva dziļāks. Viņas lūpas bija mīkstas, garšoja pēc piparmētru košļājamās gumijas, kuru viņa košļāja iepriekš. Mēles savijās lēnā, juteklīgā dejā. Manas rokas apņēma viņas vidukli, jūtīdami viņas ķermeņa siltumu caur plāno blūzi. Es pārbīdīju plaukstas augstāk, uz viņas muguras, pievelkot viņu pie sevis.

Es atpogāju dažas blūzes pogas, atsedzot melnu mežģīņu krūšturi, kas skaisti kontrastēja ar viņas gaišo ādu. Viņas krūtis bija pilnas un stingras, krūšgalīši jau sacietējuši no uzbudinājuma, izspiedušies caur mežģīnēm. Es maigi pieskāros tiem ar pirkstiem, apvelkot krūšgalīšus, un Anna klusi nopūtās no baudas.

- Ak, tas ir tik patīkami. Es nezināju, ka tik ļoti to vēlos. Tavs pieskāriens ir tik maigs, un vienlaikus pārliecināts – viņa čukstēja, aizverot acis.

Es noskūpstīju viņas kaklu, nokāpjot zemāk, līdz izgriezumam. Viņas āda bija gluda un smaržoja pēc maigas smaržas. Es novilku svārkus līdz ceļgaliem, atsedzot melnas, zīda biksītes, kas apvija viņas pauguru. Es iespiedu roku zem tām, jūtīdams viņas mitrumu un siltumu.

- Tu esi tik mitra man – teicu ar apbrīnu, iespiedot pirkstu viņas spraugā.

- Tas ir tavas dēļ, es ilgi tevi gaidīju – viņa atbildēja, izplestot kājas plašāk, lai dotu man labāku piekļuvi.

Mēs nokāpām uz grīdas, uz mīksta paklāja konferenču telpā blakus birojam, kur bija vairāk vietas. Es novilku kreklu, viņa palīdzēja man ar pārējo apģērbu. Viņas roka devās uz manām biksēm, atpogāja tās un sasniedza manu locekli. Es jau biju ciets kā klints no paša uzbudinājuma.

- Pirmo reizi jūtu tevi tik tuvu, tik karstu un cietu – atzinu, kad viņa sāka mani glāstīt, viņas roka slīdēja augšup un lejup.

Viņas kustības bija pārliecinātas, bet maigas, īkšķis apvelk galviņu. Tad viņa noslīdēja zemāk un paņēma mani mutē. Viņas mēle apvelk galviņu, maigi sūcot, un tad paņēma dziļāk, līdz rīklei. Tas bija neticami, viņas mute bija silta un mitra. Es turēju viņu aiz matiem, vadot ritmu, bet maigi.

Bet es gribēju atmaksāt. Es noliku viņu uz muguras, novilku biksītes un iegremdēju galvu starp viņas kājām. Viņas dzimumorgāns bija gluds, ar maigu trīsstūri matu. Es lizēju lēnām, garšojot viņas sulas, kas bija saldas un uzbudinošas. Mēle riņķoja ap klitoru, un divi pirksti iekļuva viņā, kustoties ritmā.

- Jā, lizini mani dziļāk! Neapstājies, es jūtu, ka drīz nonākšu – viņa klusi iekliedzās, spiežot mani pie sevis ar rokām.

Viņas ķermenis drebēja, gurni pacēlās, kad viņa sasniedza orgasmu. Viņas nopūtas bija apslāpētas, lai neatbalsojas visā ēkā, bet intensīvas un autentiskas. Tas bija pirmo reizi, kad es dzirdēju viņas baudas skaņas šajā vietā, mūsu birojā.

Pēc tam mēs turpinājām glāstus, viņa atkal paņēma mani mutē, līdz es sajutu, ka esmu tuvu. Bet mēs nolēmām neiet tālāk šajā naktī, atstājot pilnu kaislību vēlākam. Mēs apģērbāmies, nedaudz sakārtojām, bet mēs zinājām, ka tas ir tikai sākums. Mēs apmainījāmies ar skatieniem, pilniem ar solījumiem, kad izgājām no biroja.

Nākamajā vakarā es apzināti paliku ilgāk birojā, zinot, ka Anna arī plāno palikt. Kopš vakardienas vakara es nevarēju pārtraukt domāt par viņas pieskārienu, garšu un nopūtām. Birojs atkal bija tukšs, tikai gaisa kondicioniera šalkoņa un attālas pilsētas gaismas aiz logiem. Kad viņa ienāca telpā, viņas acis uzreiz sastapās ar manējām, un mēs sapratām, ka vairs nav ceļa atpakaļ.

- Es nevaru pārtraukt domāt par to, kas notika vakar – teica Anna, tuvojoties tuvāk. Viņas balss drebēja no uzbudinājuma. – Es gribu pabeigt to, ko sākām. Es gribu just tevi sevī.

Es pievilku viņu pie sevis, un mēs sākām skūpstīties ar vēl lielāku kaisli nekā iepriekš. Viņas rokas zibens ātrumā atpogāja manu kreklu, un mana novilka viņas svārkus. Pirmo reizi mēs bijām tik apņēmīgi, lai nonāktu līdz galam. Es noliku viņu uz galda malas, izplēsu viņas kājas un lēnām iespiedos viņā. Viņas sieniņas bija karstas, ciešas un mitras, ideāli apņemot manu locekli. Es sajutu, kā viņas ķermenis vibrē ap mani.

- Jā, ieej manī dziļāk – viņa čukstēja, apņemot kājas ap maniem gurniem. – Es patiešām biju pārsteigts, cik labi tas bija. Viņas ķermenis pieguļ manam kā puzle.

Mēs sākām kustēties ritmā, mani grūdieni kļuva arvien spēcīgāki. Viņas krūtis lēkāja zem atvērtās blūzes, krūšgalīši sacietējuši. Es satvēru tos ar rokām, masējot un viegli saspiežot. Anna skaļāk nopūtās, viņas nagi iespiedās manā mugurā.

- Tu esi tik karsta un cieša – teicu, paātrinot kustības. – Pirmo reizi es jutu šādu intensitāti vietā, kur mēs katru dienu strādājam.

Mēs mainījām pozīciju. Es nosēdināju viņu uz galda un iekļuvu no priekšpuses, turot viņas augšstilbus plaši izplestus. Katra kustība lika viņas ķermenim trīcēt no baudas. Tad es viņu pagriezu, noliecot pār galdu, un iekļuvu no aizmugures. Viņas dibens bija stingrs, un es satvēru to stipri, iedzīvojoties dziļāk.

- Ak jā, tieši tā! Neapstājies! – viņa kliedza, spiežoties pie galda virsmas. Papīra dokumenti krita uz grīdas, bet mums tas nerūpēja. Uzbudinājums no riska tikt pieķertam tikai pastiprināja visu.

Beidzot mēs nokāpām uz paklāja. Viņa apsēdās uz manis un sāka jāties, viņas gurni riņķoja lokos. Es skatījos, kā viņas ķermenis kustas virs manis, krūtis šūpojas ritmā. Mūsu ķermeņi kustējās ideālā ritmā, it kā mēs to darītu gadiem. Es sajutu, kā viņas sieniņas saspiežas ap mani, kad viņa nonāca. Viņas orgasma bija spēcīga, viss ķermenis drebēja.

Es vairs nevarēju izturēt. Es iznācu no viņas un nonācu uz viņas vēdera, karsti strūklas plūstot pār viņas ādu. Tad mēs gulējām sapinušies, smagi elsdami. Anna paglāstīja mani pa krūtīm.

- Tas bija labākais pirmais reizes mans dzīvē – viņa teica klusi. – Birojā, pēc darba stundām, ar tevi. Es jūtu, ka tas ir kaut kas vairāk nekā vienreizēja piedzīvojums.

Es viņu stiprāk apskāvu, noskūpstot pieri. Mēs zinājām, ka tas nav gals, ka mūsu privātā vieta birojā būs lieciniece nākamajām tikšanās reizēm. Spriedze, kas bija augusi mēnešiem, beidzot atrada izeju visnegaidītākajā vietā. Mēs bijām laimīgi, noguruši un pilni solījumu nākotnei.