Vētra kalnos: vientuļa nakts patrieka ar noslēpumainu svešinieku

Dodies uz solo pārgājienu pa Tatru kalniem, sapņojot par kalnu klusumu un svaigo gaisu. Man bija divdesmit astoņi gadi, biju vientuļa pēc šķiršanās, kas atstāja manī izsalkumu pēc piedzīvojumiem. Somā smags aprīkojums, zābaki dubļaini, bet es pilna enerģijas. Laiks bija ideāls – saule dedzināja, putni dziedāja. Bet kalni mīl pārsteigt.

Pēkšņi debesis satumsa. Mākoņi nāca ar zibens ātrumu, vējš gaudoja, un pirmie lietus pilieni sita kā adatas. – Sasodīt, tas nav joks – nomurmināju sev, paātrinot soli. Karte rādīja tuvumā esošo patieku, vienīgo glābiņu. Skrēju zigzagam pa slidenajiem akmeņiem, sirds dauzījās kā ar āmuri. Pirmo reizi patiesi nobijājos – vētra kalnos nav joks, varēju apmaldīties, hipotermija čamdījās aiz stūriņa.

Nonācu līdz vecajai koka ēkai, pilnībā samirkusi. Durvis čīkstēja, aizstūmu tās ar plecu. Iekšā valdīja pusnoba, smaržoja pēc mitruma un kamīna dūmiem. Un tad ieraudzīju viņu. Viņš stāvēja pie pavarda, garš, plecains, ar tumšiem matiem, kas krīt pār pieri. Viņam bija apmēram trīsdesmit pieci gadi, seja vēja izrullēta ar grumbām, bet acis – tās zilas acis – dega siltumu. Nometis mitro jaku, atklāja muskulinālu krūti zem mitrās krekla.

– Sveiks manā pagaidu valstībā – teica ar smaidu, pasniedzot roku. – Es esmu Mareks, ceļotājs no Varšavas. Vētra mūs ieslodzīja.

– Ola – atbildēju, spiedot viņa roku. Pirksti silti, spēcīgi. Patiesi sajutu drebuli, ne tikai no aukstuma. – Domāju, ka esmu viena. Par laimi, patieka atvērta.

Aizdedzinājām uguni no jauna. Mareks saprata no lietas – ātri krāsns rūca, un mēs žāvējām drēbes. Pastāstīju par sevi: darbs reklāmas aģentūrā, bēgums no pilsētas kņadas. Viņš – dabas fotogrāfs, brīvmākslinieks, kurš mīl vientuļus pārgājienus. Saruna ritēja viegli, kā vīns pie vakariņām. Vētra trakoja ārā, zibens tracināja sienas, zibsnis apgaismoja istabu.

– Tu esi drosmīga, ka viena kalnos – teica, uzlejot tējas no termosa. – Sievietes reti šeit dodas bez sabiedrības.

– Mīlu izaicinājumus – pamirkšķināju. – Un tu? Vientuļnieks?

– Dažreiz. Bet šodien... liktenis mūs saveda kopā. – Viņa skatiens apstājās pie manām lūpām. Jutu, kā kamīna siltums sajaucas ar karstumu ķermenī.

Patieka bija tukša – pārzinis aizbraucis lejup, atstājot atslēgas. Viena liela istaba ar virtuvi, galdu un divām lauku gultām. Izklājām guļammaisus, bet spriedze pieauga. Novelku samitrinātos bikses, paliekot apakšveļā un džemperī. Mareks novērsa skatienu, bet ne pilnībā. – Atvainojos – čukstēja. – Tu esi... skaista.

– Neatvainojies. Tas ir kompliments – atbildēju drosmīgi. Pirmo reizi pēc mēnešiem sajutos iekārota. Vētra nenomācās, vējš gaudoja, lietus dauzīja pa jumtu. Sēdējām tuvu, ceļi skārās. Sarunājāmies par sapņiem, brīvību, mirkļiem, kas maina dzīvi. Viņš pieskārās manai rokai, maigi, bet stingri. Dzirksts caururbja mani uz cauri.

Nakts solījās gara. Un karsta.

Uguns sprēkāja krāsnī, metot zelta atspulgus uz mūsu sejām. Vētra nepadevās – vējš rūca, it kā gribētu apgāzt patieku. Bet iekšā bija silti, intīmi. Mareks sagatavoja vienkāršas vakariņas: konservus, maizi, žāvētus augļus. Ēdām pie galda, kājas savītas zem galda virsmas.

– Pastāsti par sevi vairāk – lūdza, uzliekot roku uz manas. – Kas patiesi tevi atveda šajos kalnos?

– Bēgums – atzinos godīgi. – Bijušais puika mani krāpa. Vajadzēja elpas. Un tev? Tev ir kāds?

– Nē. Brīvība ir mana kaitība – iesmējās dziļi, un es sajutu vibrācijas vēderā. – Bet atzīstu, tava sabiedrība ir patīkams pārtraukums.

Saruna pārgāja uz personīgākām tēmām. Smējāmies par pagātnes neveiksmēm, dalījāmies fantāzijās. Viņš atklāja, ka mīl spēcīgas sievietes, kas nebaidās no piedzīvojumiem. Es – ka sapņoju par kaislību bez saistībām. Vīns no viņa somas sakarsēja asinis. Novelkām džemperus, palikām apakšveļā. Mana mežģu veļa kontrastēja ar viņa bokseršortiem – saspringti muskuļi, tetovējums uz rokas.

– Tu esi neticama – čukstēja, tuvojoties. – Šīs acis... kā kalni rītausmā.

– Un tev ir mākslinieka rokas – atbildēju, pieskaroties viņa bicepsam. Patiesi biju mitra, ne no lietus. Sirds dauzījās rīklē. Vētra dārdēja, maskējot mūsu paātrinātās elpas.

Sēdāmies uz matrača pie kamīna. Mareks apskāva mani ar roku, un es ieglāstījos viņa krūtīs. Viņš smaržoja pēc meža, sviedriem un vīrišķības. Pirmais skūpsts bija maigs – lūpas pieskārās, mēģinājums. Bet tad eksplodēja. Mēles savijas izsalkušā dejā, rokas klīda pa ķermeņiem. Viņš novilka manu krūšturi, knupīši sacietēja no aukstuma un uzbudinājuma.

– Gribu tevi skūpstīt visur –呻ēja, sūkājot manu kaklu.

– Jā... lūdzu – čukstēju, atrazot viņa bikses. Viņa dzimumloceklis bija ciets, pulsējošs. Glāstīju to lēnām, skatoties acīs. Viņš glāstīja manas krūtis, pirksti riņķoja ap knupīšiem.

Gulējām kaili, āda pie ādas. Vētra mūs apskāva kā sega. Laizīja manus augšstilbus, tuvojoties centram. Pirmo reizi sajutu tādu ekstāzi – mēle uz dzimumlocekļa, pirksti iekšā. Kliedzu klusi, vīcoties. Orgasms nāca kā vilnis, satricinot mani.

– Tava kārta – nomurmināju, ceļoties ceļos. Ņēmu viņu mutē, sūkājot dziļi. Garša sāļa, vīrišķīga. Viņš呻ēja, turot mani aiz matiem.

Spriedze pieauga. Žināju, ka tas tikai sākums. Nakts bija mūsu.

Kamīns lēnām dzisa, bet uguns mūsos dega. Gulējām savijušies, ķermeņi nosvīduši, elpas pārtrauktas. Vētra noplaka, bet zibens joprojām dārdēja mūsu sirds ritmā. Mareks piecēlās virs manis, acis dega ar vēlmi.

– Gribu būt tevī – čukstēja, atverot manus augšstilbus.

– Ieej... tagad – lūdzu, vicinot gurnus. Patiesi biju gatava, mitra, pulsējoša. Viņš ienāca lēnām, centimetrs pa centimetrā. Pilna, piepildīta.呻ējām korī.

Viņš kustējās ritmiski, dziļi. Mani naglas ieķērās viņa mugurā, lūpas kodās roku. – Tu esi tik cieša... ideāla – stostījās, paātrinot.

– Spēcīgāk, Marek! – sauca, sekojot viņam. Mainījām pozīcijas: es virsū, jājot viņu savvaļā, krūtis viļņojas. Viņš no aizmugures, iedziļoties spēcīgi, plivinot sēžamvietu. Katrs dzelzs bija zibens bauda.

– Mīlu to... tavu ķermeni – elpoja, sūkājot manas knupīšus.

– Neapstājies... nāku! – kliedzu, eksplodējot orgasmā. Patikas sienas šķita trīcēt. Viņš izturēja mirkli, piepildot mani ar karstu spermu. Mēs nokritām izsmēlušies, apskaujoties.

Gulējām klusumā, klausoties lietu. – Tas bija burvība – čukstēju.

– Labākā nakts manā dzīvē – atbildēja, skūpstot pieri. – Paldies, ka vētra mūs šeit saveda.

No rīta vētra beidzās. Brokastis, numuru apmaiņa. Nolaidāmies kopā, solot atkārtojumu. Pirmo reizi sajutu, ka piedzīvojums mani mainīja uz visiem laikiem. Kalni slēpa mūsu noslēpumu.